Vārdu spēles balstās uz līdzīgi skanošiem vārdiem vai dubultām nozīmēm. Piemēram:

• Angļu valodā:
  “I used to be a banker, but I lost interest.”
  — Šeit “interest” nozīmē gan interesi, gan procentus bankā.
• Japāņu valodā bieži tiek izmantota homofonija (vārdi ar vienādu izrunu, bet atšķirīgu nozīmi), kas nereti pilnībā pazūd tulkojumā.
• Latviešu valodā:
  “Kas lēni nāk, tas labi guļ.”
  — ironisks pārfrazējums no parunas “Kas lēni nāk, tas labi nāk” — humors slēpjas ne tikai vārdos, bet arī atsaucēs.

2. Kultūras konteksts un atsauces

• Vāciski:
  “Typisch! Immer wenn ich gewinne, spielen wir nicht um Geld.”
  — tipisks “sauss” humors, kas balstās uz ironiju.
• Franču valodā joki bieži balstīti uz sabiedrības stereotipiem vai slavenību atsaucēm, kas citās kultūrās var būt nesaprotamas.
• Arābu valodā humors bieži ir stāstniecībā — gari, izsmalcināti joki ar morāli. Šāda forma var šķist par ilgu, piemēram, somu klausītājam, kurš pieradis pie lakoniskuma.

3. Sociālās normas un tabu

Katrā kultūrā ir savi “humora ierobežojumi”. Ko vienā valodā saka brīvi, citā var uzskatīt par nepieņemamu:

• Amerikāņu angļu valodā ir populārs sarkasms un paškritika.
• Korejiešu valodā publiska paņirgāšanās par sevi var tikt uztverta kā neveiklība, nevis joks.
• Turku valodā daudz joki ir saistīti ar dzimtu un ģimeni — bet tie jāizsaka ļoti piesardzīgi ārpus savas kopienas.

4. Valodas struktūra ietekmē komisko laiku

Humoram būtiska ir pauze un ritms. Teikuma uzbūve to var mainīt:

• Spāņu valodā joks bieži noslēdzas ar pēkšņu, īsu vārdu, kas “nosēdina” jēgu.
• Igauņu valodā — ilgākas frāzes, tāpēc pārnestā formā humors var “izklīst”

Valoda nav tikai līdzeklis, ar ko pateikt jokus — tā veido to struktūru, iespējas un robežas. Tāpēc joks, kas smīdina vienā valodā, citā var izklausīties dīvaini vai pat neizprotami. Humors māca mums, ka valodu zināšanas nav tikai vārdu krājums, bet arī spēja domāt citā kultūrā.