Mācoties svešvalodu, mēs bieži sākam skatīties uz savu dzimto valodu no jauna – ar lielāku izpratni un uzmanību. Tā nav tikai komunikācija citā valodā, bet arī iespēja atklāt, kā darbojas mūsu pašu valoda – vārdu kārtība, skaņas, nozīmes un pat domāšanas veids. Šo pieredzi īpaši bagātīgu padara iespēja apgūt dažādas valodas – gan ģermāņu, gan romāņu, gan slāvu, gan ziemeļu un austrumu valodas.

1. Gramatikas izpratne caur vācu, krievu un zviedru valodu

Latviešu valodā mēs brīvi lietojam locījumus, pat īsti nedomājot par to, kāpēc galotnes mainās. Taču, kad sākam mācīties vācu valodu, ar tās četriem locījumiem (Nominativ, Akkusativ, Dativ, Genitiv), mēs sākam apzināties, cik daudz informācijas valoda nodod caur gramatisko formu. Krievu valoda, ar līdzīgu locījumu sistēmu kā latviešu, palīdz trenēt vārdu formu atšķiršanu un pareizu lietošanu kontekstā.

Savukārt zviedru valodā locījumu sistēma ir vienkāršāka, bet prievārdu lietojums spēlē lielu lomu. Tas liek pievērst uzmanību arī tam, kā latviešu valodā prievārdi un locījumi mijiedarbojas.

2. Vārdu nozīmes un aizguvumi angļu, franču un spāņu valodā

Angļu valoda ir pilna aizguvumu no citām valodām, īpaši franču un latīņu. Mācoties angliski, pamanām, cik daudz svešvārdu ir arī latviešu valodā:

• information – informācija
• library – bibliotēka
• decision – lēmums

Mācoties franču vai spāņu valodu, mēs sākam domāt par vārdu saknēm un to pārnesi starp valodām. Piemēram:

• franču communication, réservation, organisation
• spāņu educación, información, nación
  Šie vārdi palīdz saprast, kā latviešu valodā veidojas svešvārdi un kā tie iederas valodas sistēmā.

3. Vārdu kārtība un teikuma struktūra dāņu, norvēģu un somu valodā

Dāņu un norvēģu valodās vārdu kārtība ir stingra – darbības vārds gandrīz vienmēr ir otrajā vietā teikumā. Tas liek pievērst uzmanību arī latviešu teikumu struktūrai un saprast, kā vārdu secība ietekmē nozīmi.

Mācoties somu valodu, kur teikumus var veidot elastīgi, pateicoties galotnēm un locījumiem, kļūst skaidrs, cik bagāta ir arī latviešu valodas gramatika – īpaši runājot par vārdu locīšanu, piedēkļiem un sufiksiem.

4. Skaņas un izruna franču, islandiešu un lietuviešu valodā

Franču valoda iepazīstina ar deguna patskaņiem un sarežģītu rakstības–izruna attiecību. Tas liek novērtēt, cik fonētiski skaidri latviešu valodā tiek izrunāts tas, kas ir uzrakstīts.

Islandiešu valoda ar savām skarbajām līdzskaņu kombinācijām trenē izrunu un dzirdes uztveri, savukārt lietuviešu valoda, kas ir ļoti radniecīga latviešu valodai, palīdz saskatīt kopīgās saknes, bet arī būtiskās atšķirības – piemēram, akcentu un intonāciju.

5. Domāšanas veids japāņu, korejiešu un ķīniešu valodā

Japāņu un korejiešu valodās svarīgs ir pieklājības līmenis – dažādi vārdu veidi tiek lietoti atkarībā no sarunu biedra statusa. Tas liek pārdomāt, kā latviešu valodā izpaužas cieņa un attieksme – piemēram, “Jūs” forma, uzruna pēc amata vai vārda.

Ķīniešu valoda ar savām tonālajām atšķirībām liek domāt par valodas ritmu un muzikālo aspektu, ko varam novērtēt arī dzimtajā valodā – piemēram, atšķirībā starp jautājuma un paziņojuma intonāciju.

Katras svešvalodas apguve sniedz unikālu perspektīvu uz valodas struktūru, skaņu, nozīmi un kultūras fonu. Jo vairāk valodu mēs mācāmies, jo skaidrāk redzam arī dzimtās valodas bagātību un nianses. Tā ir iespēja ne tikai paplašināt redzesloku, bet arī atgriezties pie savas valodas ar dziļāku izpratni un cieņu.